Flautas vēsture.

Flauta - sens koka pūšaminstruments. Flautas priekšteči ir dažādi mēlīšu stabules, svilpes. Flautas tipa instrumenti vispirms bija pazīstami Āzijā.
Senākais flautas paraugs bija garenflauta jeb slīpflauta. Pazīstama Eiropā jau X - XI gs. Spēlējot to turēja vertikāli noliektu uz leju kā oboju un klarneti. No mūzikas prakses tā izzuda sava bālā un vienveidīgā skanējuma dēļ.
Šķērsflauta sākotnēji bija klejojošu mūziķu instruments. Instrumenta pirmos paraugus izgatavoja no koka, tādēļ arī mūsdienu flauta, kas tiek gatavota no metāla vai plastmasas, pēc tradīcijas sauc par koka pūšamo mūsdienu spēles stāvoklim. XVII gs. beigās flautām parādījās pirmie vārsti. Tad arī instrumentu pirmo reizi iekļāva operas orķestrī. (Dž. Lulli operā "Izīda").
Izšķir vairākus flautas paveidus:
mazā flauta (it. picolo) - skaņojums in C, diapazons: d2 - b4 , skan oktāvu augstāk par rakstīto
alta flauta - skaņojums in G vai retāk in F, diapazons g - cis3
basa flauta,
pānflauta